Metāla gredzenu stulpenes bija standarta metāla kāju aizsardzības līdzeklis Eiropā no 9. gadsimta līdz 14. gadsimta sākumam. Tās nodrošināja elastīgu aizsardzību pret vairumu ieroču, taču no 13. gadsimta otrās puses tās pakāpeniski aizstāja dzelzs plākšņu bruņas. Agrākie paraugi datēti ar 9. gadsimtu, piemēram, ar metāla gredzeniem klāta pēda Kijevas vai Kjulēvčas katakombās Bulgārijā. Bizantijas māksla attēlo metāla gredzenu stulpenes, kas sniedzas līdz ikriem Tokali Kilise (10. gadsimts) un Karanlik Kilise (11. gadsimts). Pilnas metāla gredzenu stulpenes droši vien tika izmantotas jau 9. gadsimta sākumā un izplatījās caur Donavu vai Itāliju, ko parāda arī Štutgartes psaltīrs. Viens no slavenākajiem attēlojumiem Rietumeiropā atrodams Bajeu gobelēnā (1066–1083), kur tās valkā Viljams Iekarotājs un citi bruņinieki. Ap 1200. gadu metāla gredzenu stulpenes bija gandrīz standarta aprīkojums bruņiniekiem un karotājiem.
Šīs metāla gredzenu stulpenes ir izgatavotas no 1,6 mm bieziem nekniedētiem apaļiem gredzeniem ar 8 mm iekšējo diametru. Bronzētie gredzeni ir austi ar rokām attiecībā četri pret vienu. Tās ir 118 cm garas, 60 cm platas augšpusē un 46 cm platas apakšpusē. Svars: 6 kg.
