Ķelti godāja mežacūku, it īpaši tēviņu, tās drosmes un kaujas spēka dēļ. Senatnē viņi veidoja mazas mežacūku statuetes, un šodien ir zināmi vairāk nekā 100 dažādi eksemplāri.
Šī vēsturiskā ķeltu piekariņa mežacūkas formā paraugs nāk no latēnas kultūras. Oriģinālā figūriņa tika atrasta Bibraktes opidumā, kas bija gallu cilts hedumu galvaspilsēta no 2. gadsimta beigām līdz 1. gadsimta beigām p.m.ē. Šis opidums ir arī Bibraktes kaujas vieta, kur 58. gadā p.m.ē. Cēzars un viņa romiešu leģioni sakāva ķeltu armiju, kuru vadīja Vercingetoriks.
- Amuleta izmēri: 3 × 2 × 0,6 cm
- Materiāls: augstas kvalitātes bronza
- Iekļauts: melnas ādas aproce
Papildus piekariņam mežacūkas figūriņu var izmantot arī kā kulta priekšmetu uz altāra.
Mežacūkas simbolika un vēsturiskā nozīme ķeltu kultūrā
Mežacūka bija cienīts medījamais dzīvnieks ķeltu kultūrā, kas simbolizēja milzīgu drosmi cīņā. Tas atspoguļojas ne tikai ķeltu statujās, bet arī rotājumos uz ķeltu zobenu asmeņiem un ķiverēm, uz kurām mežacūkas tika attēlotas ar paceltu muguru.
Mežacūku attēlojumi ir vienas izplatītākajām ķeltu bronzas figūriņām, un ir saglabājušies vairāk nekā simts eksemplāri. Šiem attēlojumiem bija tipoloģiskā attīstība, pārejot no mežonīgas un agresīvas mežacūkas uz mierīgāku mājas cūku. Lielākā daļa ķeltu mežacūku figūriņu ir atrastas apdzīvotajās vietās no 3. līdz 1. gadsimtam p.m.ē. kā atsevišķi un izkaisīti priekšmeti.
Ķeltu mežacūku figūrveida attēlojumi sakņojas etrusku mākslā. 5. gadsimta p.m.ē. beigās parādījās tā sauktais Bibraktes-Lunkāni tips, kuram raksturīgas agresīvas ķeltu mežacūku figūras ar skaidri paceltu muguras krēpju.
